Atceros to brīdi, kad mēs izlēmām atjaunot šo izaicinājumu.
Kā es piesēdos pie datora un visu dienu ņēmos ar šo blogu, no pamatiem veidojot visu, visu, visu... Tas bija tik aizraujoši. Tik... nostaļģiski. Cik gan patīkami bija rakstīt un sacensties ar citiem tālajā 2011. gadā (lielākoties gan es neveiksmīgi sacentos ar Kati, bet pārējie arī čiloja turpat). Man pietrūka tās sajūtas, man pietrūka adrenalīna, kas pulsāja cauri ķermeņa šūnām, kad liku atskaiti un cerēju, ka būšu pirmā tajā nedēļā.
Un, jā.
Mēs izgāzāmies. Sākumā bija plānots izaicinājumu atjaunināt no 1. marta, bet pagāja pirmā nedēļa... Otrā... Trešā...
Joprojām klusums.
Un es tikai mainīju sākuma datumus no 1. marta uz 16. martu, uz 23. martu. Bet tad tomēr saņēmos un izlēmu - nē, vajag rīkoties! Un tā top pirmā atskaite šajā gadā, šajos divos gados, kopš 2012./2013. gada izaicinājums izšķīda. Esmu gatava cīnīties! Esmu gatava rīkoties! Esmu gatava rakstīt!
Tā, ko gan esmu padarījusi pirmajā nedēļā? Nevaru teikt, ka biju daudz rakstījusi, kaut pēc vārdu skaita varētu šķist pretēji. Brīvlaikā slinkoju, tāpēc šī nedēļa pagāja mācoties, mācoties, mācoties, bet nedēļas beigās mājās nebiju vispār, jo svinēju draudzenes Vitas 18. dzimšanas dienu. Nav slikti, nav arī labi pirmajai nedēļai, tomēr jācenšas visu darīt aktīvāk, lai atkal izaicinājuma ideja neizplēnētu pasaulē.
N o s a u k u m s : "Lielā sarkanā poga" un "Ar cieņu, Džeina Kraukle"
V ā r d u s k a i t s : 1'660 + 1'383 v.
Ī s s a p r a k s t s :
"Lielā sarkanā poga": Īsstāsts par godu Vitas 18, kur aprakstīts tas, kā viņa 2012. gada 21. decembrī nejauši izraisīja zombiju apokalipsi.
"Ar cieņu, Džeina Kraukle": Linna dodas uz skolas avīzes redakciju, lai atklātu, kas bija noticis ar māsu, bet neko jaunu neatklāj. Atmiņas no laika, kad abas bija labākās draudzenes.
M ē r ķ i :
- mežā (2p);
- pamestā ēkā (4p);
- pagrabā (2p);
- saullēktā 2x (4p);
- nazis 2x (6p);
- duncis (3p);
- ar putekļiem klāts logs (3p);
- izslēgts telefons (2p)